Kā palielināt lapu un dzinumu skaitu auzām

Ja dzinumu skaits ir mazāks par optimālo, lielāka slāpekļa daudzuma nodrošināšana sezonas pašā sākumā (Cadoks 25 - 30) palielinās to skaitu un līdz ar to arī galīgo vārpu skaitu. Tomēr to nevajadzētu izmantot, ja mērķis ir laba auga populācija, jo tas var novest pie pastiprinātas lapu un dzinumu augšanas un tai sekojošas veldrē krišanas. Ja mērķis ir lielāks dzinumu skaits, sezonas sākumā būtu jālieto mazāks slāpekļa daudzums.

Audzējot vasaras auzas, lapu un galīgā dzimumu skaita veidošanās laiks ir ļoti ierobežots, līdz ar to agras ražas gūšanai un optimāla dzinumu skaita sasniegšanai ir izšķirīgi tas, vai augs tiek nodrošināts ar slāpekli agrā stadijā, kā arī tas, vai slāpekļa daudzums ir pietiekami liels. Vasaras auzām ir būtiski nodrošināt papildu slāpekli savlaicīgi - agra slāpekļa lietošana labas ražas gūšanai ir izšķirīga.

Fosfors

Fosfors attiecībā uz tā ietekmi uz auga augšanu un attīstību tiek uzskatīts par otru svarīgāko barības vielu pēc slāpekļa.

Vienīgais un vissvarīgākais process, kurā fosfors ir iesaistīts, ir enerģijas saglabāšana un pārnese ķīmiska savienojuma ATP - adenozīna trifosfāta - veidā.

Šī ķīmiskā enerģija tiek lietota kā dzinējs daudziem augā notiekošajiem fizioloģiskajiem procesiem.

Pēc tam, kad augam būs izveidojušās divas vai trīs lapas, tas sāks meklēt augsnē pieejamo fosforu, lai varētu turpināt augšanu. Fosfora pieejamību augsnē ietekmē daudzi faktori, tai skaitā pH līmenis, augsnes mitrums un temperatūra.

Ir svarīgi nodrošināt, lai augsnē papildus piegādātais fosfors tiktu izmantots, novēršot ierobežojumus attiecībā uz agrīno sakņu un dzinumu augšanu. Auzām ir būtiski izvērtēt fosfora lietošanu divreiz. Pirmoreiz - auga agrīnās izveides periodā (Cadoks GS 13 - 25), kad notiek strauja augšana un dzinumu un sakņu attīstība, un otrreiz - iestājoties pavasara augšanai (Cadoks GS 31 - 49), kad dažu nedēļu laikā tiek uzņemti 70% pieejamā fosfora. Lai nodrošinātu auga pieprasījumu pēc fosfora, tā mēslojums ir jālieto minētajā laikā.

Fosfors ir saistīts ar citokinīnu veidošanos - augiem, kam ir fosfora deficīts, ir zemāks citokinīnu līmenis (Jose´ M. Franco-Zorrilla. Augu žurnāls. (2002) 32, 353–360). Viena no galvenajām citokinīnu lomām ir to iesaiste šūnu dalīšanās procesā, sakņu augšanā un zarošanās nodrošināšanā, kā arī šūnu diferenciācijā.

Graudaugiem nepieciešami aptuveni 4 kg fosfora uz vienu tonnu graudu. Fosfora trūkums bieži vien ir problēma, ja augsne ir auksta un sakņu sistēma nav pilnībā attīstījusies. Fosfora lietošana uz lapām var būt iekļauta augu barošanas programmā ar fosfātiem, lai atkārtoti uzlabotu auga nodrošinājumu ar fosforu gadījumā, kad šī elementa pieejamība augsnē ir ierobežota. Tas var uzlabot auzu augšanu un attīstību rudenī un agrā pavasarī.

Sērs

Sērs arī ir nozīmīgs elements, ko augs patērē, lai nodrošinātu izveidojušos dzinumu augšanas turpināšanos. Augu augšanas celtniecības bloki ir aminoskābes uz sēra bāzes, no kurām attīstās daudzi auga proteīni.

Rūpniecības radītās sauszemes sēra emisijas ir samazinājušās par 70 - 90%, atkarībā no reģiona. Līdz ar to auga nodrošinājums ar sēru ir kļuvis vairāk atkarīgs no mēslošanas.

Sērs augā slikti pārvietojas, un jaunie dzinumi ir pirmie, uz kuriem konstatējami sēra trūkuma simptomi. Lai to novērstu, ir nepieciešama nepārtraukta auga apgāde ar sēru, kas var notikt ar dažādām metodēm. Īpaši būtiski tas ir periodos, kad pieprasījums pēc šīs barības vielas ir sevišķi augsts. Īslaicīgai sēra trūkuma novēršanai var tikt veikta lapotnes smidzināšana ar sēra mēslojumu. Ja augs saņem par maz sēra, tam samazinās slāpekļa izmantošanas efektivitāte, līdz ar to ir paredzami būtiski ražas zudumi.

Lai augs varētu uzņemt sēru, tam ir jābūt sulfāta veidā. Ja sērs ir pieejams citā formā, piemēram, kā elementārais sērs, tam augsnē ir jāoksidējas par sulfātu. Šī oksidēšanās var aizņemt pat vairākas nedēļas - atkarībā no augsnes īpašībām, piemēram, mitruma un temperatūras.

Mangāns un cinks

Mangāns un cinks ir divi svarīgi mikroelementi, kas ietekmē ražas sākotnējās komponentes, tādas kā vārpu skaits un graudu lielums, no kā ir tieši atkarīgs novācamās ražas apjoms.

Mangānam ir nozīmīga loma fotosintēzes, proteīnu sintēzes, sakņu sistēmas augšanas un izturības pret sausumu nodrošināšanā. Tāpat mangāns ietekmē lignīna veidošanos - slikta lignīna veidošanās izpaužas kā lapu šļauganums un vāja sakņu sistēmas augšana. Auzas ir graudaugs, kas ir visvairāk jutīgs pret mangāna deficītu.

Tāpat mangāns un cinks ir elementi, no kā ir atkarīga citu elementu uzņemšanas uzlabošana - tas attiecas gan uz makro, gan mikroelementiem.

Citas augu pārvaldības pieejas, kas palielina auzu lapu un dzinumu skaitu

Attīstījušos dzinumu skaitu ietekmē:

Šķirnes izvēle / auzu tips – šķirnes atšķiras ar to cerošanas spēju un attīstības ātrumu.
Sējas laiks – agra sēja palielina dzinumu skaitu.
Iesēto sēklu daudzums - jo vairāk sēklu, jo vairāk galveno dzinumu un mazāk asnu.
Augsnes apstākļi -slikta augsne un liels sēklu blīvums palēnina agrīno dzinumu attīstību.
Kaitēkļu, piemēram, gliemju, daudzums.
Augsnes nodrošinājums ar barības vielām – auglīga augsne (ar augstu slāpekļa saturu) palielina dzinumu skaitu.

Vispārīgi darbojas princips, ka, samazinot sēklu skaitu un sēšanu veicot agrāk, katrs individuālais augs varēs izdzīt vairāk asnu, taču galīgais dzinumu skaits ir atkarīgs no asnu skaita, kas ir izdzīvojuši līdz ražojošu vārpu stadijai.

Asnu skaitu un dzīvotspēju var ietekmēt:

Rudens un ziemas laikapstākļi (rudens auzām) - auksts laiks palēnina lapu un dzinumu veidošanos.
Augu augšanas regulatoru izmantošana - tie var tikt izmantoti, lai samazinātu vārpu galotņu dominanci un palielinātu izdzīvojušo asnu skaitu.
Slāpekļa lietošana – tā ļauj palielināt lapu izmēru, asnu skaitu un dzīvotspēju.