Zemeņu augsnes un ūdens prasības
Zemenēm nav īpašu prasību attiecībā uz augsnes tipu. Ja tās tiek audzētas uz lauka un tuneļos, tiem jābūt labi drenētiem un relatīvi plakaniem, bez “sala kabatām”. Nedaudz lielākas ražas parasti tiek gūtas smagākās augsnēs ar lielāku ūdens uzglabāšanas spēju. Tomēr vieglākas augsnes ātrāk iesilst, līdz ar to nodrošinot agrāku ziedēšanu. Šādos gadījumos var būt īpaši svarīgi nodrošināt augu aizsardzību pret salu. Vieglu vai smilšainu augšņu priekšrocība ir agrāka raža, ļaujot audzētājam gūt lielāku peļņu ar pirmajām ogām. Šāda tipa augsnēs arī sakņu slimības ir mazāk izplatītas.
Lai mazinātu tādu sēnīšu slimību kā Verticillium wilt un Rhizoctonia solani izplatības risku zemeņu audzēšanā, ir jāizvairās no augsnēm, kurās iepriekš audzēti kartupeļi vai citas Solanaceous šķirnes. Savukārt zemenes, kas stādītas vietās, kur pirms tam bijusi zāle, var būt pakļautas lielākam kāpuru radīto kaitēkļu uzbrukumam, tāpēc stādīšana šādās augsnēs parasti notiek gadu pēc zāles likvidēšanas, ļaujot audzētājam arī labāk kontrolēt nezāļu izplatību.
Zemenes dod priekšroku nedaudz skābām augsnēm ar pH vērtību starp 5,5 (viegla augsne) un 6,8 (smaga augsne). Līdz ar to kaļķošana zemeņu audzēšanā nav izplatīta. Augsnēs ar augstāku organisko vielu saturu zemenes var panest arī nedaudz zemāku pH līmeni. Ja augsnes pH nokrītas zem 5,5, samazinās arī magnija, kalcija, fosfora un molibdēna pieejamība, tādēļ ir jānodrošina to papildu piegāde. Ja pH līmenis pārsniedz 7,0, var rasties cinka, mangāna un dzelzs nepietiekamība (12. attēls).
Zemenes ir ļoti jutīgas pret sāļumu
Ikviens apūdeņošanas ūdens satur izšķīdušus minerālsāļus, taču atšķiras to koncentrācija un sastāvs. Ūdens ar visaugstāko minerālsāļu koncentrāciju radīs vislielākās sāļuma problēmas. Kad apūdeņošanas ūdens sāļuma līmenis pārsniedz ideālo EC līmeni 0,7 mS / cm, rodas ražas zudumi (6. tabula).
Ja ir daudz augstāks EC līmenis, raža ievērojami samazinās (14. attēls).
Sāļuma simptomi parasti izpaužas kā sausas un brūnas lapu malas, trauslas lapas, kavēta augšana vai pat mirušas saknes un paši augi. Slikta apūdeņošana arī var izraisīt sāļu uzkrāšanos ap saknēm, tādēļ ir svarīgi tos izvadīt ārā no šīs zonas.
Sāļuma līmenis auga sakņu zonā ir tieši saistīts ar ūdens kvalitāti, mēslojuma līmeni un veiktās apūdeņošanas dziļumu. Ir iespējams prognozēt iespējamos ražas zudumus, izmantojot šādu Māsa (Maas) un Hofmana (Hoffmann) (1977) vienādojumu:
Y = 100 - b (ECe - a)
Šajā gadījumā Y ir relatīvais ražas daudzums (%), ECe ir piesātinātā augsnes ekstrakta sāls līmenis dS / m, a ir maksimālā 100% produkcijas sliekšņa vērtība, un b ir ražas zudums sāļuma vienības pieaugumā.
Zemenēm: a = 0,7, b = 33,3, tāpēc vienādojums ir: Y = 100 - 33,3 (ECe-0,7)
6. tabulā sīki aprakstīta dažādu augsnes sāļuma līmeņu (ECe) un ūdens sāļuma (ECw) ietekme uz ražas procentuālo samazināšanos. Sniegta arī norāde par apūdeņošanas ūdens daudzumu, kas vajadzīgs, lai no sistēmas izskalotu liekos sāļus (LF). Ir svarīgi regulāri pārbaudīt šķīstošo sāļu līmeni augsnē / substrātos un attiecīgi pielāgot apūdeņošanas ūdeni.
Augstu sāls saturu var kontrolēt ar papildu laistīšanu, izmantojot par 10-20% vairāk apūdeņošanas ūdens nekā parasti. Ūdens proporcija, kas nokļūst zem sakņu zonas, piesaistot arī daļu no uzkrātajiem šķīstošajiem sāļiem, tiek dēvēta par izskalošanās faktoru (LF). Laistīšanas daudzums un biežums būtu jāpielāgo, lai nodrošinātu pietiekamu apūdeņošanu, vienlaikus samazinot pārmērīga augsnes mitruma līmeņa risku, kas var radīt citas problēmas.
Pastāv divu veidu sāls problēmas - tās, kas saistītas ar kopējo sāļumu, un tās, kam iemesls ir nātrija hlorīds. Augsni var ietekmēt tikai sāļums, vai gan sāļuma, gan nātrija hlorīda kombinācija. Nātrijs ir antagonists kālijam un kalcijam. Hlorīds konkurē ar nitrātu. Tādēļ Na un Cl līmenim ūdenī un mēslošanas līdzekļos jābūt pēc iespējas zemākam.
Liela sāļu koncentrācija augsnē aizkavē ūdens uzņemšanu augos, kā rezultātā rodas lapu apdegumi, vīšana un ražas zudums. Tomēr dažādas šķirnes atšķiras pēc to jutīguma pret sāļumu (15. attēls).
